GATIS ĒRGLIS patlaban ir pats galvenākais un arī veiksmīgākais no Valmieras futbola treneriem: viņa vadībā Valmiera Glass FK/BSS futbolisti pēdējās trīs sezonas 1. līgas turnīrā allaž bijuši starp medaļniekiem, divas reizes izcīnot bronzas, bet pērn — jau sudraba godalgas. Par šiem sasniegumiem viņam piešķirti gan Gada trenera, gan Gada valmierieša tituli, taču tāpēc Gatis nav sācis lidināties mākoņos, jo vēl ir daudzas virsotnes, uz kurām tiekties gan Valmieras, gan Latvijas mērogā.

No cik gadiem esi futbolā?

No 4. klases — varētu būt no kādiem 10 vai 11. Pirms tam divus gadus nodarbojos ar kalnu slēpošanu, kamēr pārlēcu uz futbolu pie trenera Aivara Pundiņa. Vēlāk mani trenējuši Jevgeņijs Katajevs, Dainis Andersons un Latvijas jaunatnes izlasē — Jurijs Andrejevs.

Kas tad nepatika kalnos?

Bailes no augstuma. Atceros: bija Valmierā sacensības slēpošanā un futbols manēžā starp skolām. Speciāli nokritu, izstājos un desoju bumbu spēlēt.

Varbūt atceries arī pirmo golu?

Nezinu, vai gluži pirmais, jo spēlēju jau pie Gaujas vīriem Limbažu ielas augšējā laukumā uz zāles pavasarī pret Sarkano kvadrātu — izgāju pa malu un tālajā stūrī iesitu. Maču vinnējām ar 2:0, otros vārtus, šķiet, guva Ozols pēc Damberga izmestā auta.

Kā vecāki uztvēra tavu aizraušanos ar futbolu – neteica, ka jāmācās kas nopietnāks par bumbas dzenāšanu?

Domāju, ka normāli. Tēvs, kamēr bija dzīvs, nāca uz katru spēli Valmierā, arī mamma atbalstīja. Tēvs studiju gados spēlēja volejbolu, ne jau gluži profesionālā līmenī, bet Lauksaimniecības akadēmijas komandā bija, māte jaunībā aizrāvās ar sporta vingrošanu, bet tad diezgan smagi lauza roku, nācās to pamest un arī pievērsties amatieru volejbolam.

Vai tu savu futbolista karjeru uzskati par veiksmīgu?

Noteikti. Esmu pusi Eiropas apbraukājis un patlaban, mācoties, lai iegūtu augstāko trenera kategoriju, biju Turcijā un Šveicē, pēc jaunā gada Krievijā. Protams, ārzemēs futbolam pavisam citi mērogi. Krievu laikos, kad vēl spēlēju RAFā un rūpnīcas direktors bija Boserts, treniņnometnē Bulgārijā sadraudzējāmies ar zviedriem un pirmo reizi tikām uz kapitālistisko valsti. Bija grūti salīdzināt — kā tur cilvēki dzīvoja un kādi bija apstākļi pie mums. Tur visriņķī mašīnas, televizori, mums — rindas pēc sviesta un gaļas, preces uz taloniem. Kopā ar RAFu arī pusi Krievijas apkārt Maskavai un arī tālāk izbraukājām, tā ka esmu pabijis daudz kur. Tolaik jaunībā tikai futbols bija prātā, tagad gribētos vēlreiz visu to atkārtot, apskatīt visas tās pilsētas.

Cik tev ir to godalgu un kura no tām nākusi vissmagāk vai pašam šķiet visvērtīgākā?

Kamēr pats spēlēju, visaugstākais sasniegums bija Latvijas kauss, ko ieguva RAFs. Vienīgais, kā  pietrūkst — man nav Latvijas čempionāta zelta medaļas, ir sudrabs, bronza, bet tajā gadā, kad uzvarēja Gauja, vēl pēdējo sezonu ar RAFu spēlējām PSRS čempionātā.

Vai esi kādreiz domājis, kas tu būtu, ja nebūtu futbolists un treneris?

Kādreiz mans sapnis bija mācīties par sporta dakteri, bet karjera aizgāja nedaudz savādāk. Labprāt būtu mācījies Tartu, bet vajadzēja iet armijā, kuras laikā spēlēju futbolu, kas aizgāja profesionālā līmenī, par to saņēmu tiem laikiem diezgan pieklājīgu atalgojumu, un tā paliku pie futbola. Vissmieklīgākais bija tas, ka tolaik biju iestājies institūtā un no tā armijā neņēma, septembrī sākās mācības, taču caur kara komisāru  Mikucki senioru bija sarunāts, ka novembrī jāiet dienēt, lai tiktu pēc tam sporta rotā. Valmierā vienaudži uz mani skatījās lielām acīm — citi grib bēgt no armijas, bet te viens ierodas un pats piesakās. Divus mēnešus pavadīju Kauņā, pārējo dienestu Rīgā, sporta rotā, dzīvojot pa treniņnometnēm un spēlēm.

Kas no futbolista karjeras visspilgtāk palicis atmiņā? Vai ir arī tādas epizodes, ko negribas atcerēties?

Priecīgākie notikumi — kauss ar RAFu un, kad pēc pārspēlēm iekļuvām virslīgā jau ar Valmieras FK.  Tāds pamācošs gadījums bija, kad kausa izcīņas pusfināla mačā pret Liepāju, kurā tolaik spēlēja Baskakovs ar Kragļiku, izgājām laukumā pašpārliecināti, jo RAFs tobrīd cīnījās par līderpozīcijām, bet liepājnieki kūlās pa tabulas lejasgalu. Spiedām, spiedām, viņi knapi pāri centram tika, bet tomēr pašās spēles beigās Intenbergs iesita golu mūsu vārtos, tādējādi nogriežot ceļu uz Eirokausa izcīņu, kurā iekļūstot naudiņu arī var nopelnīt.

No kuriozo atgadījumu sērijas atceros, ka ar RAFu Eirokausa izcīņā  pirmo spēli mājās bijām uzvarējuši ar 2:0 un pēc divām nedēļām bija jābrauc uz atbildes maču Farēru salās. Rūpnīcai piederēja kravas lidmašīna ar koka beņķiem sānos, mūs tajos sasēdināja un bija jālido. Bet Farērās miglas dēļ bija grūti nolaisties, lidmašīnai nebija tik modernu navigācijas ierīču, un mēs divas dienas riņķojām — pirmo reizi nakšņojām Dānijā, otro Norvēģijā un tā līdz tām Farērām arī netikām, saņemot 0:3 tehnisko zaudējumu un vēl soda naudu, bet bija visas izredzes tikt tālāk.

Vai ir kāds futbolists, kuram tu esi centies līdzināties?

Tolaik vislabāk patika Kruifs un Bekenbauers — gudri spēlētāji, tagad man nav izteiktu favorītu. Ir daudz labu spēlētāju, bet, lai speciāli fanotu par Mesi vai Krištianu Ronaldu, tik aizrāvies vairs neesmu.

Jau vērtē ar kritisko trenera aci?

Ne gluži kritisku, bet tāpat kļūdas skatos un to, kas labs. Vairāk simpatizē Levandovskis — viens no retajiem Eiropas spēlētājiem, kas sit golus, jo līderos lielākoties atrodami Brazīlijas, Urugvajas un Argentīnas uzbrucēji.

Kurš, tavuprāt, pašlaik ir labākais futbolists pasaulē, Latvijā, Valmierā?

Pasaulē abi tie paši, kas cīnās par Zelta bumbu — Mesi un Ronaldu, kuri individuāli spējīgi atrisināt spēles gaitu, no Latvijas stabilākais un labākais ir Andris Vaņins, bet Valmierā, lai gan es parasti nevienu neizceļu, jo labi nospēlēja visa komanda, droši vien Niks — nav vienkārši, kaut arī 1. līgā, sasist tik daudzus golus.

Kā izskatītos tava Valmieras simboliskā izlase?

Tā kā neesmu redzējis, kā Bukainis spēlē, tad vārtos droši vien Ivo Kalniņš, aizsardzībā Kragliks, vidū Dainis (Andersons), priekšā Modris (Zujevs), Dzintars (Savaļnieks) var spēlēt i tur, i tur — grūti tā bez papīra pilnu sastāvu uzzīmēt.

Krišjānis Kļaviņš pret Gunti Indriksonu cīņā par Latvijas futbola federācijas prezidenta posteni: par kuru no kandidātiem tu balsotu?

Man jau nav tādu tiesību — tikai viens no kluba var balsot. Ja man būtu teikšana, es savu balsi atdotu par Indriksonu, jo par tiem laikiem, kad Kļaviņš federācijā bija sekretārs, man par viņu nekādas siltās atmiņas nav saglabājušās.

Ir tāds teiciens: futbolu prot spēlēt visi, bet uzvar vācieši. Kuras valstsvienības stils tev šķiet visprogresīvākais?

Pēdējā laikā tiešām vislabāk patīk Vācija, holandiešu taktika ar moderno tehnoloģiju palīdzību jau ir atkosta. Neilgi atpakaļ redzēju filmu, kā Vācija gatavojās, lai vinnētu pēdējo Pasaules kausu Brazīlija, speciāli nopērkot vai izīrējot salu, uz kuras tika uzcelta viesnīca, ierīkots laukums un viss nepieciešamais treniņiem un atpūtai, jo mēnesis projām no mājām psiholoģiski ir diezgan ilgs laiks. Tev arī nācies būt ilgstošā prombūtnē no Valmieras, – kā tev tajā laikā visvairāk pietrūka?

Protams, vispirms jau ģimenes, tāpat kā visiem līdzīgā situācijā psiholoģiski grūti bija nesaņemt algu, kad solīt sola, bet nekā — tā es tur Jūrmalā pēdējos divus gadus nomocījos. Kad jāsēž uz makaroniem, īpaši patīkami nav.

…bet sākumā taču bija gan dzīvoklis, gan mašīna…

Jā, jā, sponsora Bašarina celtniecības firma būvēja mājas bagātiem Krievijas pilsoņiem, un viss bija kārtībā, bet tad sākās krīze, mājas vairs nepirka un viss aizgāja uz leju.

Kā tavs dēls Mārcis izvēlējās futbolu – pats vai tētiņa ietekmē?

Es viņam neko neuzspiedu, pats bērnībā viskautko paprovēja, tostarp arī karatē, bet interesantākais, ka sāka viņš kā vārtsargs. Tikai pēc tam, kad gadu bija nostāvējis vārtos, lēnā garā aizgāja  laukumā.

Vai pēc augstskolas jau paspējis pārbaudīt sevi iegūtajā specialitātē?

Tieši pagājušajā gadā tika atrasts darbs apgūtajā profesijā, bet parādījās variants spēlēt futbolu Norvēģijā, līdz ar to darbu vajadzēja atteikt. Trīs mēnešus tur nospēlēja un nu atkal izvēles priekšā — it kā solīts kontraktu pagarināt, bet pagaidām klusums, jādomā, ko darīt tālāk.

Tie trīs mēneši atmaksājās?

Naudas ziņā tur nav nekādu problēmu. Kaut arī tā nav augstākā līga, spēles līmenis ir gana labs, klubam 1. līgā divas komandas, ja netiec galvenajā, spēlē otrajā sastāvā. Arī attieksme, treniņprocess, dzīvošana kā pie profesionāļiem, vienīgi ēšana padārga, taču jāprot iedzīvoties un tad tik dārgi nemaz nav.

Kā dzimtas sievietes tiek galā ar diviem futbolistiem?

Izskatās, ka sieva ir pieradusi, ka ar sportu nodarbojos un māja pilna ar sporta drēbēm, vienīgi, kad  pēc treniņa piekusuši nometam tās, kur pagadās, piktojas, ka bardaks istabā.

Vai ir bijusi kāda iespēja, darba piedāvājumi, ko esi palaidis garām un tagad to nožēlo?

Darba piedāvājumi ir bijuši vilinoši, bet labi, ka Dieviņš priekšā pateica, ka tur nevajag līst — uz to pašu Rīgas Daugavu augstākajā līgā, ko pēc tam par totalizatoriem no turienes izmeta ārā. To gan es nožēloju, ka nenostiprinājos Latvijas izlasē — tagad es būtu darījis savādāk.

Būtu dūšīgāk trenējies?

Arī trenējies un tā laika dzīves stilu pamainījis — tāpat kā daudziem sportistiem ar dažām lietām bija problēmas, kas tagad pazudušas.

Tavs darbs pēdējos gados augsti novērtēts ar Gada trenera un Gada valmierieša tituliem. Kā tu uztver šos pagodinājumus?

Par Gada treneri vēl varētu piekrist, jo turnīru nospēlējām cienīgi, bet par Gada valmierieti domāju, ka tas man ir liels avanss, daudzi citi to vairāk būtu pelnījuši.

Ko tu vēl gribētu sasniegt, kas ir tavs vēl neizcīnītais zelts?

Pats galvenais: izaudzināt jauniešus, lai viņi atrastu pareizo ceļu — tam  nav obligāti jābūt futbolam — dzīvē un uz tā nostātos, neizklīstot nedarbos. Protams, būtu patīkami izskolot kādu futbolistu vismaz Māra Verpakovska līmenī, kurš spēlētu kādā no Eiropas grandu komandām, un, es ceru, tādi talanti arī būs. Vēl noteikti ievest komandu augstākajā līgā — tam būs vajadzīgs liels darbs, jo patlaban Valmiera Glass notiek paaudžu maiņa.


Ko par viņu saka:

JEVGEŅIJS KATAJEVS, treneris: Par Gati Ērgli varu teikt tikai to labāko. Kad viņš bija mans audzēknis sporta skolā, ļoti labs puika bija — komandas kapteinis un stabils spēlētājs. Viņš vienīgais no Valmieras futbolistiem bijis Latvijas izlases kapteinis. Izlasē viņš izgājis labu skolu, teicami izprot futbolu — gan tehniku, gan taktiku, gan fizisko sagatavotību. Mums Valmierā jau viss atkarīgs no kontingenta: būs labi spēlētāji, būs laba komanda. Gatis malacis, jo netrūkst problēmu, kuras viņš cenšas atrisināt. Lai viņam veicas tālākajā darbībā, un reizumis lai neaizmirst arī ar sevi pastrādāt, jo trenerim saviem audzēkņiem visā jābūt piemēram, parādot sevi no vislabākās puses. Mums parasti nav nekādu dižo zvaigžņu vai slavenu spēlētāju, taču laukumā visi cīnās kā lauvas ļoti pašaizliedzīgi, kā tas vienmēr bijis Valmieras futbolā, un pagājušajā sezonā viņi to arī parādīja.

VALDIS VEINBERGS, futbolists: Bija perfekts spēlētājs, un arī kā treneris viņš būs arvien labāks. Cerams, ka viņš darbā ar mūsu futbolistiem liks lietā augstākās kategorijas treneru skolā iegūtās zināšanas. Galvenais, lai viņš nebaidās mācīt kaut ko jaunu, jo patlaban viņš vēl strādā ar veco, pārbaudīto paņēmienu bagāžu, cerot tādējādi sasniegt labāku rezultātu. Es uzskatu, ka šobrīd, strādājot ar jauniešiem, ir jāriskē, kaut kas jāpamaina, jo man šķiet, ka mūsu komandā varēja būt nedaudz labāka disciplīna. Tagad komandā ienāks vēl jaunāki čaļi, būs kādu gadu jāpastrādā, kamēr viņi apdeitosies (attīstīsies) līdz tādam līmenim, lai var virslīgā spēlēt.

DZINTARS SAVALNIEKS, senais cīņu biedrs: Kopā esam daudz maču nospēlējuši gan RAFā un Valmierā, gan tagad veterānos, savulaik Eirokausa izcīņas izbraukumos vienā viesnīcas numurā dzīvojuši, tāpēc varu teikt, ka Gatis ir tāds draugs, ar kuru droši var doties izlūkos. Ļoti piemērots Valmieras futbolam, tikai kā treneris varēja būt stingrāks. Lai viņam veselība un pēc PRO kursu beigšanas tikpat veiksmīga trenera karjera kā spēlētājam, kad Gatis bija izvēlēts par izlases kapteini.

LĪGA DZENE, Valmieras sporta skolas direktore: Gatis Ērglis  – valmierietis, kura vārdu izdzirdot, uzreiz nāk prātā futbols. Futbols – tā ir viņa dzīve, viņa dzīvesveids, tā ir viņa lielā mīlestība. Ikdienā Gatis  ir klusais darba rūķis – ar lielu atbildības sajūtu, godprātīgu attieksmi pret darbu. Ar lielu pacietību māca sporta skolas vecāko grupu  futbolistiem izprast spēles taktiku, tehniskās kļūdas. Prot noskaņot un motivēt spēlētājus, lai viņi parādītu savu labāko veikumu.

Sporta skolā mēs viņu pazīstam kā atsaucīgu, vienmēr smaidīgu un  pozitīvi noskaņotu  kolēģi.

Domāju, ka savā ziņā viņš ir laimīgs cilvēks, jo dara to, kas viņam visvairāk patīk.


 

Raksta autors: Jūlijs Cukurs, laikraksts «Liesma»

Leave a Reply